Bioloģiskās lauksaimniecības aizsākumi meklējami Eiropā 20. gadsimta sākumā. Viens no tās pionieriem Rūdolfs Šteiners 1924. gadā Vācijā izvirzīja biodinamiskās lauksaimniecības principus. To pamatā bija uzskats, ka zemnieku saimniecība ir kā vienots dzīvs organisms, kas savus auglības spēkus paaugstina ar biodinamiskiem principiem.
Līdztekus Anglijā radās organiskā lauksaimniecība. Tās pamatlicējs bija sers Alberts Hovards, kura veiktie komposta pētījumi aicināja “atgriezties pie zemes”, nevis pievērsties augsnes ķimizācijai. Arī mūsdienās Lielbritānijas Augšņu asociācija ir viena no aktīvākajām līdzdalībniecēm Eiropas Savienības organiskās lauksaimniecības standartu izstrādē . Ne velti ES dokumentos tiek lietots termins organic farming.
Savukārt šveicietis Hanss Millers savā fermā attīstīja vēl kādu virzienu – organiski bioloģisko lauksaimniecību. Tās pamatā bija ideja par “dzīvo augsni”, kuras auglību nodrošina dabiskie mikrobioloģiskie procesi.
20. gs. astoņdesmitajos gados bioloģiskā lauksaimniecība uzplauka arī ASV, Kanādā, Austrālijā un Japānā. Tajā iesaistījās ne vien fermeri, bet arī lauksaimniecības produktu pārstrādātāji un tirgotāji. Tika izstrādāta speciāla likumdošana un uzsākta bioloģisko saimniecību subsidēšana. Deviņdesmito gadu sākumā Eiropas Savienība pieņēma bioloģiskas lauksaimniecības reglamentēšanas noteikumus.
Latvijā bioloģiskā lauksaimniecība attīstījās pēc valsts neatkarības atgūšanas. Arvien vairāk lauku saimniecību ražo ekoloģiskus produktus, atsakoties no ķīmiskā mēslojuma, ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļu un ģenētiski modificētu organismu lietošanas. Tieši dabiskā saimniekošana un “zaļā dzīvesveida” filozofijas principi ir patiesi veselīga uztura pamats.
